Kas ir apskaidrība

Autors: Pēteris Kļava
– Cilvēkiem ir dažāda ādas krāsa, dažāda izglītība, dzīves apstākļi, audzinātības pakāpe, bet mūs visus vieno apziņas stāvoklis – neapmierinātība. Bagātie arī raud. Varbūt tiešām labāk raudāt mersedesā nekā autobusā, bet jebkurš komforts – vai tās būtu attiecības vai materiālā labklājība – intelektuālu cilvēku nevar gandarīt. Cilvēks kā Dullais Dauka savā zemapziņā vēlas to apvārsni, to varavīksni… To, ko nevar paņemt rokā, paņemt prātā, to, ko viņš nespēj pat definēt. Tagad es uzdošu mīklu – kas tas ir? Atbilde – tas esi tu pats. Cilvēks vēlas atrast pats sevi. Jo tas, ko cilvēks redz, tausta, osta, izbauda, nevar viņu apmierināt līdz galam. Viņš zemapziņā saprot – viss pāriet. Cilvēku neapmierina Dievs, kas bijis pirms diviem tūkstošiem gadu. Nevar apmierināt prāta stāvokli ar ierāmētiem pētījumiem, atziņām. Cilvēki grib patiesi dzīvot. Ir tavs žurnāls Patiesā Dzīve, cilvēks arī vēlas patiesu dzīvi. Šī neatbilstība, šī nepiepildītība ir tas, kas kādreiz mani uzrunāja – redzot bērnu nāvi, ciešanas, to, kā plūst dzīve.
Tomēr cilvēks vēlas būt laimīgs. Atkarībā no spējas uzdot jautājumus viņš tuvojas atbildēm – nestandarta atbildēm, kas nav ikdienas vai reliģiskas, vai filozofiskas. Cilvēka dziļākā būtība, ko viņš nepazīst, ir paša izaicinājums sevī. Cilvēki baidās no tā un vienlaikus alkst pēc tā. Tas ir duāls konflikts. Tas nav viegli. Tāpēc nepieciešams atbalsts – maksimāli kvalitatīvs akadēmisku, intelektuālu, psiholoģisku, transcendentālu zināšanu integrāls atbalsts, lai atkarībā no spējām, ciešanu un vilšanās pakāpes gūtu šo dziļumu. Esmu trīsdesmit gadu meklējis atbildes, tas mani vieno ar maniem klausītājiem, tāpēc lekcijās cenšos piedāvāt to viegli saprotamo kopumu, fundamentālus stūrakmeņus, kas nav manis izdomāti, bet daudzu pasaules izcilu augstskolu, vismodernākās zinātnes un gara vīru darba esence, lai rastu navigācijas sistēmu, kā varam virzīties uz pašizziņu.

– Trīsdesmit gadu. Atbilžu un sevis meklējumos. Un… kas Pēterī Kļavā ir mainījies?
– Atbildēšu ar dzenbudisma līdzību. Kad skolnieks sāk savu ceļu uz apskaidrību, saule ir saule, koki ir koki, akmeņi ir akmeņi. Mācoties skolnieks saprot – nē, tomēr saule nav saule, koki nav koki, akmeņi nav akmeņi. Kad skolnieks tuvojas apskaidrībai, saule atkal ir saule, koki atkal kļūst koki, akmeņi ir akmeņi. Nemainās ārējā pasaule, mainās spēja redzēt šo pasauli. Viss sākas ar sevi. Bet tas ceļš ir ļoti lēns, un laika mums ir maz. To mūža gadu nav daudz, lai investētu sevī šīs kvalitatīvās pārmaiņas, integrējot zināšanas dzīvē, online dzīves plūsmā.

Tas ir ilgs – daudzu simtu dzīvju – darbs. Bet var to sākt darīt šodien. Ko tas man devis? Vienā no intelektuālajām sfērām – to ir daudz – ir iestājies miers. Šis izpratnes redzējums radījis mieru un atbrīvotību, kas dod līdzsvaru. Tas ir atgriezeniskais piepildījums tam izmisušajam, nezināmajam es, kas meklēja jēgu un patiesību. Iestājas apmierinājums. Intelektuālais.
– Ir ticīgi cilvēki, kas neko nemeklē. Viņi saka – viss ir Dieva rokās. Viņi skaita pātarus, varbūt neko daudz nesaprot, bet iekšējā uzticībā un svētā pārliecībā dzīvo mierā un apmierinātībā.
– Es ik pa laikam atceros kādu stāstu par krievu mammīti, kuras trīs dēli bija devušies karot. Tas bija 1941. gads, un mammīte saprata – ir neiespējami, ka visi viņas dēli atgriezīsies dzīvi. Ko viņa darīja? Viņa tā arī darīja, kā tu teici. Viņa devās uz baznīcu un Jēzum Kristum sacīja – tagad tiešām nevaru savus dēlus pasargāt. Es nespēju neko izdarīt. Es atsakos no viņiem, viņi nav mani dēli, es pilnībā atdodu viņus tev, tavai žēlsirdībai. Tomēr katru dienu viņa turpināja lūgties par saviem dēliem. Un tie puikas visi atnāca mājās – bez neviena ievainojuma.

Tā ir augsta meistarklase. Tas ir ļoti svarīgs jautājums, ko tu uzdevi. Intelektuāls cilvēks nav spējīgs uz tādu mīlestību un ticību. Intelekts ir gara gaismas surogāts, tas vienmēr ir bipolārs, tur vienmēr būs pluss un mīnuss, jā un nē, mūsējie, ne mūsējie. Skaitļotājs, kas rada šo duālismu. Ja cilvēks lūdzas no tādas pozīcijas vai intelektualizē, nenotiek metafiziskas, garīgas, informatīvas vai kvantitatīvi fizikālas izmaiņas.

– Mūsdienu cilvēkam lūgšana vairāk ir mentāls process.
– Jā. Bet domāšana ir kroplis. Tas ir informācijas mikslis, kas nevar novest pie vēlamā izvērsuma. Tieši intelekts ir tā robežšķirtne, kura uzkrājusi milzīgo vēstures, politisko, sociālo, reliģisko piederības nastu, kas patiesībā ir pasaules ļaunums. Dzīve ticībā, uzticībā un pilnīgā paļāvībā nav nepareiza. Tas ir viens no ceļiem. Jēzus Kristus, kas uzvarēja nāvi, ir vienīgais, ko zina Rietumu pasaule. Mana atskaites sistēma ir man zināmie 54 cilvēki (pasaulē to ir daudz vairāk), kuri uzvarējuši fizisko nāvi. Runa ir par transcendentālo pasauli, kas nav pakļauta kultūrai, reliģijai, neirofizikālajai refleksijai; kas ir pakļauta apzināšanās sistēmai.

Šajā atskaites sistēmā ir ne tikai tīrība, mīlestība, uzticēšanās, bet arī viedums. Augstākā apzināšanās. Lai būtu divi spārni – ticības, mīlestības un augstākā vieduma spārni. Tāpēc Rietumu pasaulei tas ir izaicinājums, kā saglabāt šīs absolūti uzticīgās, mīlošās, naivās māmiņas sirdi un superintelektuālu integrālu viedumu. Bet tas ir iespējams. Jo agrāk cilvēks to sāk darīt, jo viņš būs veiksmīgāks. Visa pasaule būs gudrāka.

– Parasti par tādiem jautājumiem sāk domāt, kad dzīve apmet dramatisku kūleni. Slimība, tuvinieku nāve, ciešanas, bankrots… Varbūt viņiem ir paveicies?
– Gan jā, gan nē. Tiem, kuriem jau ir izsmalcinātais, izzinošais saprāts – jogu filozofijas termins – un viņu ego inteliģence ir pietiekami augsta, tā tiešām ir Dieva žēlastība, kas palīdz pārlikt primitīvo patērētāja līmeni, kurā cilvēks meklē tikai baudījumu. Lai gan domāšana ir surogāts, domāšanai ir daudz līmeņu, jo domā visi. Tomēr ne visiem ciešanas ir sākums viņu garīgajai pilnveidei, pašizziņai. Ne visi tie tūkstoši vecāku, kuru bērni mirst, kļūst viedi un meklē atbildes. Tomēr viena daļa jā.

Pagājušajā gadā man nācās tikties ar daudzām mammām, tēviem, kuru bērni izdarījuši pašnāvību. Tie ir gudri vecāki, tie bija gudri bērni, un šīs ārkārtīgās ciešanas mainīja šos cilvēkus – tas bija garīgs lēciens. Lai gan viņi bija mīļi, labi, jauki arī pirms nelaimes. Jautājums – kāpēc viņi saņēma tādu triecienu? Tieši to viņi man jautā. Es saku – tu biji apstājies savā attīstībā. Visi cilvēki nomirst. Viss beidzas ar kapiem.

Bet nevajag primitivizēt, ka Dievs kādu nogalina, lai kāds sāktu attīstīties. Tomēr visbiežāk tā notiek. Par dzīves jēgu sākam domāt tikai tad, kad kāds nomirst, kad paši esam uz nāves gultas. Tas ir nožēlojami.

– Ciešanas kā dāvana? Pretēji pieņemtajam priekšstatam, ka dāvana ir lielā veiksme biznesā, mīlestībā, karjerā…
– Izstāstīšu stāstu, kas mani dziļi emocionāli aizkustina un ko atceros ļoti bieži. Itālijā pagājušajā gadsimtā dzīvoja svēts cilvēks, tēvs Pio, kas vēlāk tika kanonizēts, jo ar grēksūdzi izārstēja divus miljoniem cilvēku. Reiz pie viņa pienāca jauneklis, kurš bija akls no dzimšanas. Divdesmitgadīgais jauneklis ar mammu lūdza tēvam Pio, lai viņš to izārstē. Tēvs Pio sāka raudāt.

Arī jauneklis un viņa mamma sāka raudāt. Kad svētais vīrs beidza raudāt, viņš teica: “Mīļais bērns, Dievam viss ir iespējams. Bet man rāda – ja tu tagad tiksi izārstēts, tu dzīves laikā sadarīsi sliktus darbus un, kad nomirsi, neieiesi augstākajā gaismas pasaulē. Saki, kā tu gribi? Pieņem lēmumu.” Viņi visi sāka atkal raudāt, un jauneklis pieņēma lēmumu palikt akls uz mūžu.

Mums ir grūti psiholoģiskā, kur nu vēl garīgi informatīvi enerģētiskā līmenī izprast šo lielo kosmisko Dieva vai Augstākās apziņas virtuvi. Bet mums ir pateikuši, kā ir jāuzvedas, lai paši nevārītu šajā kosmiskajā virtuvē indi. Dievs indi nevāra. Atbildot par ciešanām kā dāvanu – tur jābūt apstākļu kopai, lai saprastu Dieva klauvējienu. Gadā nomirst 60 miljoni cilvēku. Tā ir dzīves plūsma. Jautājums – kā mēs uz to skatāmies? Vai tas bija Dieva pieskāriens, vai arī tā tam vienkārši bija jābūt. Jābūt ļoti uzmanīgam pret dzīvi. Ļoti uzmanīgam pret sevi. Man tas neizdodas vienmēr. Uzmanība pret sevi – tā ir kontrole pār savu prātu. Tā ir dzīves veiksme.

Kur ir laime?
– Viens, alkstot atbildes, savu dzīvi uzrok kā kurmis, cits neko daudz neņem galvā un dzīvo labi tāpat. Kādreiz solīja paradīzi, tagad – nākamo inkarnāciju. Varbūt tiešām vajag vienkāršāk – dzīvo tik nost, gudram gudra nelaime.
– Tas patiesībā ir pamata jautājums – kā vispār cilvēki domā un jūtas. Vienā jautājumā ir formulēta šī globālā cilvēces kolektīvās apziņas atskaites sistēma. Piemēram, kāds ļoti grib pēdējo BMW džipu. Viņš dedzībā dara visu, strādā un dabū to BMW. Ugunīgā ticībā. Viņš grib un dabū. Tas ir viņa potenciāls, viņš realizē savu egocentrisko vēlmi. Tā kā šīs pasaules metriskā sistēma tāda ir – pirkt un pārdot – un kopējā frekvenču sistēma tāda būs vēl 200 000 gadu, šī pasaule ir domāta tādiem cilvēkiem.
Mēs esam ienākuši attīstības – civilizācijas intelekta un informācijas kontroles līmenī – sestās rases pirmajā apakšrasē. Kopā ir septiņas, un katrai rasei ir septiņas apakšrases. Tad jāsaprot, ka kolektīvā egregora apziņa un barotne tā arī strādā. Mēs zinām savas teritorijas. Pirmā teritorija ir valsts, otrā – valoda, trešā – nauda, ceturtā – vara, piektā – bauda. Šajā teritorijās arī mokāmies. Deviņdesmit pieci procenti Rietumu vīriešu.

– Tikai vīrieši?
– Sievietes ir spiestas mocīties līdzi. Sievietes ir gudrākas par vīriešiem, viņām ir plastiskāks pasaules uzskats.
Šajā pasaulē valda konkurences likumi. Var teikt – nav konkurences, nav attīstības. Bet te jājautā – kas ir attīstība? Attīstība ir tehniskais progress – tā to uzskata Rietumu pasaule. Pakļaut matēriju savai kontrolei. Parasti šāda attīstība beidzas ar civilizācijas pašiznīcināšanos. Tā ir mazo cilvēku problēma – sacensība, jo sacenšanās ir pašapziņas spogulis.

Cilvēks neapzinās sevi, un viņam šķiet, ka ārējais – sasniegumi, tituls, džips vai kredītkarte – ir viņa vērtība. Es nesaku, ka to nevajag, bet, ja tas ir viss, kas esi tu, tad tu esi garīgs kroplis.

– Ir cilvēki, kuriem dzīve uz Zemes šķiet elle. Bet, kā tu pats saki, visi gribam būt laimīgi.
– Nevar būt laime, kas saistīta ar eksistenci. Eksistence ir pakļauta cēloņu un seku likumam un nepastāvībai. Tajā pašā laikā pazīstu jaunus japāņu miljardierus, kas atrod laiku garīgām studijām, meditācijām, pilnveides tehnoloģijām. Tas viss ir integrējams. Svarīgi – kā tu pret to izturies. Ja zini, kas viss ir relatīvi – par tik, par cik –, var būt fantastiska harmonija un dzīves plūsma. Viss atkarīgs no ticības un enerģijas ieguldījuma.
Vienīgais visas esības un intelekta augstākais kritērijs ir pašapzināšanās. Tai ir daudz gradāciju. Jo augstāka pašapzināšanās, jo augstāks pabeigtības, pašpilnības, apzinātības stāvoklis. Tas nav saistīts ar ārējo. Arī ar ārējo kolektīvās apziņas atskaites sistēmu – ka tu esi tas, kā tevi redz sabiedrība. Kad vairs nesaista nauda, slava, miljoni, lielā mīla, kad ir interesanti pašam ar sevi.

– Tas paredz arī, ka kļūsi arvien vientuļāks?
– Jā. Tas ir normāli. Ir pat pētījums – jo intelektuālāks cilvēks, jo vairāk viņš neapzināti vēlas būt vientulībā, jo iekšējā vientulība ir intelektuālā izsmalcinātība pēc kvalitātes. Ko nevar dod neviens kultūras pasākums – tā ir pabūšana ar sevi. Tā ir tuvošanās šim absolūtajam svētlaimes klusumam, kas ir vienīgais, kurš tevi baro. Tāpēc arī mēs naktī guļam – lai gars uzbarotu prātu. Naktī pieslēdzamies šim garīgajam benzīntankam.

Vientulība jeb dievišķās ilgas ir pirmā pazīme, ka tu kļūsti normāls. Kad bijis šis vientulības akts mežā, pie jūras, kad it kā ir ilgas pēc kāda vai kaut kā, bet piepeši saproti, ka tas ir kas pavisam cits, un kļūst labi. Kad ir šīs ilgas pēc lieluma. Vientulību ir jāmāk amortizēt. Jā, daudzi baidās palikt vieni, mūk no vientulības, lai gan vientuļš vari būt arī pūlī. Tāds skumjš intelektuālis, kuram ir nepieņemami šīs pasauli likumi, var sajukt prātā. Tad sākas meklējumi – mūzikā, dabā, jebkurā daiļradē…

Ievēro – lielie garadarbi ir skumji. Vajag iedot knupīti savai vientulībai. Jo, kā teica kāds vīrs, vientulība ir laba lieta, bet labi, ja tev ir, kam to pateikt. Otrs ceļš ir dziļās garīgās prakses, kur cilvēks pārkāpj to infantilo līmeni, ka otrs vai dzīve ir laimes avots. Viņš ir izslimojis šo bērnības slimību.

Senajā Tibetas kultūrā ir tūkstoši vīru, kuri uzvarējuši fizisko nāvi, un vienam no tiem ir darbs ar nosaukumu Pašatbrīvošanās, pateicoties atkailinātās apzināšanās redzējumam. Te viss ir pateikts. Kad visas domu aitas tiek atbrīvotas caur izpratni. Tu esi brīvs. Tajā brīdī viss – dzīve, lielais viedums, plūsma, tu – kļūst viens vesels. Tu vairs neko nenoliedz un nekur neesi pieķēries. Cilvēki jau cenšas tādi būt. Bet mazliet jāpiekoriģē tā prāta frizūra. Imanta Ziedoņa teiciens: “Bet paradīze ir tepat! Tikai redzesleņķis kropls.” Mēs nemākam redzēt. Pati apziņa pati savā patībā – ir svētlaime. Apziņa – tā ir laime.

Cilvēki kā traki grib piedalīties šajā spēlē
– Tātad – šeit un tagad? Šis modernais sauklis gan mēdz būt ar noslodzi. Jo tu redzi, ka cits šeit un tagad dzīvo, cepuri kuldams. Dažreiz vieglāk ir pamukt pagātnē vai nākotnē.
– Šeit un tagad nav pilnīgs filozofisks kredo. Mūžība – nemainīgā transcendentālā, svētlaimes pilnā mūžība – izpaužas laicīgi kā šeit un tagad. Cilvēks ir absolūtas jēgas maziņš nejēga, kas radīts pēc lielākās jēgas principa. Tie tūkstoši cilvēku, kuri šķērsojuši nāves robežu un atgriezušies, kuri kaut uz dažām minūtēm iegājuši augstākajā gaismā, saprot, ka šajā sakrālajā laikā nav laika, ka apziņai nevajag attīstību, tā ir pilnība.

Cilvēks ir pilnīgs. Lai gan ārēji šķiet, ka cilvēks ir nepilnīgs. Tiek saprasts, ka pagātne, nākotne, tagadne pastāv vienlaikus un ka šī pasaule ir iluzora. Par to runā modernā zinātne – ka pasaule ir tikai prāta simulācija. Tas ir tuvu tam, par ko runā senais viedums. Bet šī simulācija ir pakļauta morāles likumam; morāle ir programma, kādā veidā ilūzija izspēlējas laiktelpā.

Tādas lielās dzīves jēgas nav. Jēga ir absolūtā patība, kas izdala surogātjēgu – eksistenci. Dzīve ir milzīga digitāla simulācija. Mums šķiet, ka kaut kas ir ļoti svarīgs. Kāda uzvara, panākums, mērķis. Bet vai mēs atceramies tos uzvarētājus? Vēstures stundās. Kādu laiku. Mēs visi guļam intelektuālās spēles miegā.

Mūsu dzīves jēga ir apzināties savu apziņu. Turklāt tikai pati apziņa ir spējīga apzināties. Lai to izdarītu, ir jāizslēdz šīs programmas procesori. Kam tas ir izdevies, tie saprot, kāds brīnišķīgs un nežēlīgs joks ir dzīve.

– Lekcijās tu salīdzināji cilvēkus ar ekrāniem, caur kuriem tiek translēta lielā programmatūra. Cik liela mērā mēs – kā ekrāni – varam ietekmēt šo programmu?
– Tas ir visgrūtākais jautājums. Tas ir ietverts visos tajos trīsdesmit gadu garumā lasītajos darbos – tūkstošu gadu vecos un vismodernākajos zinātniskajos atklājumos.

Kvantu fizikas jautājums numur viens – vai realitāte ir determinēta? Ir tikai viens eksistenciāls jautājums – vai ir brīvā griba? Uz to nav viennozīmīgas atbildes. Ja nav brīvās gribas, tad viss ir skaidrs – tā ir spēle. Par to runā izcilākie pasaules līmeņa zinātnieki, piemēram, Oksfordas Universitātes profesors Niks Bostroms, kura grāmatu šoruden izdos “Jumava” un kurai tagad rakstu priekšvārdu. Mūsu pasaule ir ļoti augstu būtņu simulācija. Tāpat kā Žils Verns radīja “Kapteiņa Granta bērnus”, tā arī šī pasaule ir izdomājums. Ja ir izdomājums, tad sākums un beigas pastāv vienlaikus. Ja viss ir digitāla ilūzijas matrice un viss notiks tā, kā augstākais spēks nolicis, tad nav brīvās gribas. Bet mēs katru dienu pieņemam lēmumus. Kas tos pieņem? No kurienes nāk iedvesma, informācija, kas liek notikt tā, kā notiek? Kas liek veikt tieši tādu izvēli, ja tev ir dota cita izvēle un tu vari tā nedarīt?

Pirms dažiem gadiem “National Geographic” bija raksts par to, kā vairāki amerikāņu advokāti attaisnoja astoņus slepkavas, pamatojoties uz šīm modernajām neirokvantopsiholoģiskajām zināšanām. Slepkavas negribēja to darīt, viņi to izdarīja, jo tā bija nolikts. Un viņus attaisnoja. Te iejaucās prezidents Obama, Medicīnas akadēmija, saprotot, ka tāds precedents jāaptur.

– Tas iespējams tikai Amerikā.
– Bet Jēzus Kristus teica – viņi nesaprot, ko viņi dara. Ko viņš teica slepkavam un laupītajam Barabam? Tu šodien būsi ar mani Dieva valstībā. Un atbrīvoja slepkavu. Jēzus nevienu nesodīja. Vai pasaulē viss jau ir determinēts – ar šo jautājumu nodarbojas ne tikai akadēmisko zinātņu ietvaros, bet arī slepenas militāras organizācijas. Tie ir speczinātnieki, kas pēta šo fenomenu, kad tiek redzēta, paredzēta nākotne. Tātad nākotne jau eksistē. Te runa ir par informācijas, notikumu kontroli un tā ietekmēšanu. Tie ir ļoti interesanti pētījumi.

– Tātad…
– Dzīvo tā, it kā tev būtu brīvā griba. Sabiedrībai ir nepieciešams Dievs, reliģija, baušļi, pārliecība, ka ir brīvā griba, jo sabiedrībai ir jāattīstās. Pieņemot lēmumus ar visaugstāko sirds motivāciju, ievērojot desmit baušļus. Tāda ir praktiskā nostādne. Labāk ir to darīt. Ja to nedarīsim, tad, kā teica Imants Ziedonis, šī pasaule izšķīdīs kā pīles sūds uz ledus. Sabiedrībai jābūt pakļautai spēles programmatūrai – tieši kā datorspēlēs. Tev ir jāsavāc tas tūkstotis pozitīvo kristāliņu, lai tu varētu pāriet uz nākamo līmeni. Lai gan tu paliec spēlē.

Un tāpēc ir garīgie hakeri – Jēzus Kristus, Buda, Tibetas jogi… Visi, kas nes šo mācību, kura nāk pie mums ar piedāvājumu – pestīšanu. Viņi nāk, lai mūsu apziņu izrautu no šīs datorspēles. Bet cilvēki kā traki grib piedalīties šajā spēlē!

Kāpēc, kāpēc, kāpēc
– Kāpēc mums gribas piedalīties? Arī tev?
– Muļķis biju! Tā ir tā pati brīvā griba. Senajā viedumā tiek uzskatīts, ka apziņā ir sakrājušās karmiskās vēlmes jeb redzējumi, jeb nospiedumi, kas liek mums atgriezties atkal un atkal. To sauc par kauzālo ķermeni, cieto disku, zemapziņas enkuriem. Mums ir atmiņa. Un apziņa pārdzimst ar šo prāta saturu. Šī nepiepildītība, var teikt, pat alkatība liek mums pārdzimt.

– Tātad apziņa nav pilnīga?

– Apziņa ir pilnīga. Bet arī apziņai ir līmeņi. Tibetā tiek nosaukti 52 apziņas līmeņi. Turklāt apziņa satur arī funkciju. Ja tajā vēl ir alter ego, kas izraisa vajadzību, vēlmi, – mēs dzimstam. Mēs katrs esam pašpilnīga, autonoma, potenciāli absolūta apziņas informācijas matērijas būtne, bet mums pašiem sevi jāatkodē.

– Lai kļūtu par dieviem?
– Jā. Ir divu veidu dievi. Ir dievi – radītāji. Un ir dievi – pestītāji. Un tā ir neizbēgama ķēde, kādā veidā tas notiks. Tāpēc tieši šajā galīgajā pašpietiekamībā, pašapziņā nav augstprātības. Garīgās apziņas evolūcijas apogeja ir svētlaime un līdzjūtība pret visu, kas ir. Tāpēc katrs cilvēks ir potenciāla dievība. Tas ir tas, pēc kā cilvēks ilgojas sevī. Tīrība, mīlestība, maigums, labestība, žēlsirdība un galējais viedums. Mēs to meklējam baznīcā, tempļos vai semināros. Bet mēs paši esam tas, ko meklējam un pēc kā ilgojamies. Dieva valstība te ir.

Tomēr nav tā, ka Dievs ir radījis šo pasauli. Dievs izstāsta šo pasauli caur mums. Un, lūk, kur āķis! Prāts nepieļauj šo pilnības apzināšanos. Ir personība, kas Rietumu pasaulē stāv uz pjedestāla. Personība ir sintētiski salikts, pārejošs apziņas folderis, ar ko cilvēks identificējas. Un tas ir tas mūžīgais kaps. Kristus ir teicis – pazaudē sevi, un tu atradīsi mani.

– Kāpēc tas, kas izraisa šīs saistošās vēlmes, ir tik patīkams? Varētu būt otrādi.
– Tāpēc, ka tāda ir spēle. Tas, kas mums nepatīkams – nepatīk; tas, kas patīkams – patīk. Runa nav par to, ka tas, kas patīkams, ir slikts. Baudi! Jautājums – vai tu tam pieķeries? Kā tu to dari? Dzīve ir radīta šajā brīnišķīgajā izpausmē. Problēma sākas, kad gribam tikai baudu, neredzot, ka viss ir vienlaikus. Mēs baudām jaunību un sākam ciest, kad tā novīst.
Mēs baudām attiecības un ciešam, kad tās beidzas. Baudām materiālos labumus un baidāmies tos zaudēt – mēs ciešam. Bet eksistencē nav sliktā un labā. Daudziem svētajiem bija sievas, bērni, bija sekss. Ja tu saproti, ka tas viss ir tukšs, viss ir pārejošs, tad nav ciešanu. Kā teicis Omārs Haijams, katra diena ir milzīgs tādējādības prieks. Neko nevajag noliegt. Un nekam nevajag pieķerties. Matrice atbrīvo to, kas ir brīvs no šī iluzorā programmas nolasīšanas mehānisma.

– Kas radīja šo mehānismu?
– Dievs to nav radījis. To saka pat zinātne. Tiek pieņemts, ka Visums ir daudzu augstu būtņu programmatūra. Daudzdimensiju.

– Kāpēc viņiem bija nepieciešams, lai pasaulē būtu ciešanas?
– Tie ir paši grūtākie jautājumi! Kāpēc ir tik daudz pārdzīvojumu? Kāpēc līdzpārdzīvojam un paši radām pārdzīvojumus? Tāpēc, ka pārdzīvojumi ir enerģijas izvilkšana. Ir jābūt konfliktam. Ir jābūt emocijām. Ir jābūt programmatūras nodrošinājumam. Ir jābūt interesanti. Interesanti – tā ir dinamiska, duāla laimes un nežēlības izpausme. Tā notiek šī Visuma uzpilde. Ar ko tad aizpildīs to Visumu? Ar notikumiem, ko izraisa pretmeti. Notiek tāpat, kā notiek Holivudā.

– Kāpēc šajā filmā es esmu tas, kuram jācieš? Kāpēc vienam tiek nospiests tāds taustiņš, citam – cits?
– Viena atbilde – tā ir paredzēts programmā. Tev ir iedalīta tāda spēle. Otrs – cēloņu un seku likums. Ko sēji, to pļauj. Bet arī šīs atbildes ir nepilnīgas. Jo kaut kur jābūt pirmsākumam. Un te rodas jautājums – vai krokodilam ir iespējams apskaidroties? Un kāpēc ods ir tieši tāds, kāds tas ir? Vai ods pats izdomāja savu tēlu? Visums ir izdomātu dzīvu būtņu kolektīvs pašpārdzīvojums. Šis brīdis ir gigantiskas apziņas pašnovērojums. Kad tu dari sliktu citam, tu dari sliktu sev. VISS ir tas viens. Un tas VIENS ir viss.

– Kas tad īsti šos trīsdesmit gadus meklē patiesību? Vai ne Pēteris Kļava?
– Man ir ieraksts blociņā – tas, kas meklē, paliek tukšs. Rietumos saka – meklētājs ir meklējamais. Ka subjekts un objekts ir viens un tas pats. Tomēr mēs esam divi, kas sarunājas. Un tas ir lielais noslēpums. Kad, meklējot ceļu uz pirmsākumu, tu nonāc pie tukšuma, kas radījis tevi pašu, un tu pats kļūsti tukšums. Un tā ir apskaidrība.

– Kāpēc Pēterim tik ļoti gribas meklēt, bet Jānim ne?
– Imants Ziedonis teica – tas tā notiek.

Bookmark the permalink.

Comments are closed.