Dieva eksistences pierādījums

Reiz kāds gudrs profesors jautāja studentam:
Prof.: Vai Dievs ir labs?
Stud.: Jā.
Prof.: Vai Sātans ir labs?

Stud.: Nē.
Prof.: Pareizi. Saki man lūdzu vai pasaulē pastāv ļaunums?
Stud.: Jā.
Prof.: Ļaunums ir visur, vai ne? Un Dievs taču ir radījis visu, vai ne?
Stud.: Jā.
Prof.: Tad kas radīja ļaunumu?
Stud.: …
Prof.: Mūsu planētā ir kroplība, nežēlība, slimības, netikumība?
viss tas taču ir, vai ne?
Stud.: Jā.
Prof.: Tad kas to visu ir radījis?
Stud.: …
Prof.: Zinātne apgalvo, ka cilvēks ir apveltīts ar piecām uztveres formām, lai izzinātu apkārtējo pasauli. Saki lūdzu vai tu kādreiz esi redzējis Dievu?
Stud.: Nē.
Prof.: Vai tu esi dzirdējis Dievu?
Stud.: Nē.
Prof.: Vai tu kādreiz esi sajutis Dievu? Esi viņu garšojis? Vai smaržojis to?
Stud.: Baidos ka nē.
Prof.: Un tu vēl joprojām viņā tici?
Stud.: Jā.
Prof.: Ņemot vērā iepriekš minētos secinājumus, zinātne var droši apgalvot, ka Dieva nav. Vai tu vari kaut ko likt pretī šim apgalvojumam?
Stud.: Nē profesor. Man ir tikai ticība.
Prof.: Tieši tā. Ticība – ir zinātnes galvenā problēma.
Stud.: Profesor, sakiet lūdzum vai aukstums pastāv?
Prof.: Kas par jautajumu? Protams, ka pastāv. Vai tad tev nekad nav bijis auksti?
(Pārējie studenti sāka smieties, par jaunā studenta jautājumu)
Stud.: Patiesībā, aukstums nepastāv. Pamatojoties uz fizikas likumiem, tas ko mēs uzskatām par aukstumu, patiesībā ir siltuma trūkums. Cilvēku vai priekšmetu var izzināt vai tam piemīt vai tas spēj nodot enerģiju. Absolūtā nulle – 460 grādi pēc Fārenheita ir pilnīga siltuma neesamība ķermeņos. Visa matērija paliek inerta un nespēj vairs reaģēt šādas temperatūras apstākļos. Aukstums nepastāv. Mēs radījām šādu vārdu lai aprakstītu to ko mēs jūtam nepietiekama siltuma daudzuma apstākļos.

(auditorijā bija pilnīgs klusums)

Stud.: Profesor, vai pastāv tumsa?

Prof.: Protams, ka pastāv. Kas tad ir nakts, ja ne tumsa.
Stud.: Jums atkal nav taisnība. Tumsas tapat nepastāv. Tumsa patiesībā ir gaismas trūkums.

Mēs varam izpētīt gaismu, bet ne tumsu. Mēs varam izmantot Ņjūtona prizmu lai sadalīto balto gaismu un sadalītu to vairākos spektros, izpētīt katra gaismas viļņa garumu.

Jūs taču nevarat izmērīt tumsu. Pat mazākais gaismas stars var iekļūt tumsas vidē un apgaismot to. Kā jūs varat noskaidrot cik tumša ir konkrētā telpa? Jūs izmērat kāds gaismas daudzums tiek pētīts. Vai ne? Tums ir jēdziens ko cilvēks izmanto lai aprakstītu, kas notiek gaismas trūkuma gadījumā. Un tagad sakiet lūdzu Profesor, vai pastāv nāve?
Prof.: Protams. Ir dzīve un ir Nāve– dzīves otrā puse.
Stud.: Un atkal Jums nav taisnība profesor. Nāve ir nevis dzīves otra puse bet gan dzīvības trūkums. Jūsu zinātniskajā teorijā ir parādījusies būtiska plaisa.

Prof: Uz ko jūs tēmējat, jaunais cilvēk?
Stud: Profesor, Jūs mācat studentiem to, ka mēs visi esam cēlušies no pērtiķiem. Vai Jūs esat vērojis evolūciju pats savām acīm?
Profesors ar smaidu sejā pašupoja galvu, saprotot uz ko velk saruna.

Stud.: Neviens šo procesu nav redzējis, tātad sanāk ka Jūs vairākumā esat garīdznieks nevis zinātnieks.
(Auditorija uzsprāga no smiekliem)
Stud.: Un tagad pasakiet, Vai šajā auditorijā ir kāds kurš ir redzējis profesora smadzenes? Ir tās dzirdējis, smaržojis, vai tām pieskāries?
(Studenti turpināja smieties)
Stud.: Acīmredzami, neviens. Tad pamatojoties uz zinātniskajiem likumiem, var izdarīt secinājumu, ka profesoram smadzeņu nemaz nav. Ar visu cieņu pret jums profesor,
kā tad mēs varam uzticēties tam, ko Jūs mums lekcijās stāstat?
(Auditorijā klusums)
Prof.: Domāju, ka jums būs vienkārši man jānotic.
Stud.: Tieši tā! Starp Dievu un cilvēku ir tikai viena saikne– tā ir Ticība!
Profesors apsēdās.
Šo studentu sauca Alberts Einšteins.

Bookmark the permalink.

Comments are closed.